|
|
 Inkata tēma (2016-10-18 12:37) [ visas] :
Vai jūs esat domājuši par nāvi? Vispār un par savu? Vai jums ir bail? Kadas jūtas jūsos šis jautājums izraisa?
Iesaku visiem izlasīt grāmatu A.Gavande. "Būt mirstīgam" Smaga, nemaz ne patīkama lasāmviela, bet noderīga. Izcils komentārs par šo darbu ir izlasāms i-net. Citāts un adrese zemāk.
"Cilvēki mirst tikai vienu reizi. Viņiem nav pieredzes, uz ko paļauties. Viņiem vajadzīgi ārsti un medmāsas, kuri ir gatavi smagām sarunām un var pastāstīt par savā praksē pieredzēto, kuri palīdzēs cilvēkiem sagatavoties nenovēršamajam un vienlaikus izvairīties no institucionāla ieslodzījuma, ko īstenībā vēlas tikai nedaudzi no viņiem." Šī grāmata "Būt mirstīgam", kuru ir sarakstījis ķirurgs Atuls Gavande ir tieši tāda, tajā ir sarunas ar ārstiem un medmāsām, ar piemēriem un skarbo realitāti, kas ´var palīdzēt ikvienam dziļāk izprast nenovēršamo novecošanas un mirstīguma fenomenu un to pieņemt kā dzīves skarbo realitāti. Patiesībā cilvēki vēlas drosmīgas sarunas, bet cik no mums tādām ir gatavi vai zinoši? Lūk, avots, kur smelties drosmi runāt un zināšanas par to, ko un kā runāt - grāmata "Būt mirstīgam"!
Lasot šo darbu, pārdomāju un apcerēju, cik gan būtisku izpratni šī grāmata spēj sniegt - izpratni par patiesajām dzīves vērtībām, kas nav naudā izmērāmas, bet gan uzlabotā pašapziņā, uzlabotā veselībā un dzīvespriekā. Grāmata, kas runā par novecošanos un mirstīgumu, dāvā prieku ikvienam cilvēkam, jo tā palīdz apzinātāk dzīvot dzīvi, dzīvot to šeit un tagad, jo ikviens no mums sāk novecot līdz ar mūsu nākšanu pasaulē, tādēļ - mēs visi esam ieinteresēti paaugstināt savu dzīves kvalitāti, tikai mums jāvēlas iedziļināties dažos fenomenos un tos izprast, lai pilnvērtīgāk izdzīvotu savu esību šeit, uz šīs pasaules, blakus saviem mīļajiem."
http://www.didziskukainis.lv/blogs-raksti/params/post/682399/medicina-ir-labi-sagatavojusi
%3Cbr%3Ees
-dzivei-bet-ne-navei-jeb-but-mirstigam
|
Mementomore un dzīvo cepuri kuldams
|
Par nāvi jau pa retam aizdomājos bail tas ir stulbi kā var baidīties no tā kas ir neizbēgams
Jautājums izraisa filozofisku noskaņu neko vairāk
|
Esmu kundzite pietiekami gados un no naves nebaidos. Tie nav nedz meli, nedz lieliba,viss skaistais ir bijis,ko vel tik interesantu piedzivosu?Visi mirsim cits agrak ,cits velak. Vienu gan velos nomirt sava Dzimtene un tur gulet.Zinu vairakus cilvekus kas baidas no naves t.sk. mana mate.Ja esmu dikti grekojusi,tad pati par tiem ari gribetu samaksat.Cik Dievins man atvelejis,tik ari dzivosu.
|
Pret šo jautājumu kopumu attiecos neitrāli. Ir cilvēki, kuri par to uztraucas un domā, saraksta grāmatas, no kurām iespaidojas citi. Mani vada vēlmes, kuras realizēju dzīvē, katram savs pēc kā tiekties.
|
Jā esmu domājis. Man abonoments var aiziet postā! "divas guļvietas ar apkuri".
|
Ir pabūts dažādās situācijās- un pēc tam, teikšu tā- vērtības un svarīgais dzīvē krietni mainās, pie tam, neatgriezeniski.. ir pirms--un pēc.. Vai baidos no nāves- nemāku teikt, taču ļoti gribētos --kad nu būs laiks pienācis , saņemt pēdējo, viskaraliskāko dzīves dāvanu- ātru, nesāpīgu aiziešanu..
|
Ir redzamā pasaule un ir neredzamā pasaule. Tā tibetieši māca savus bērnus.Anglijā ir hospitālis, kurā ar veciem, aizejošiem cilvēkiem tiek šī tēma parunāta. Cilvēks tiek sagatavots aiziešanai no šīs pasaules uz Viņsauli. Esmu pārliecināta, ka mirstot miesai dvēsele atstāj šo miesu - mājokli un iemājo jaunā ķermenī. Ir fizikas nezūdamības likums. Tā ir interesantā tēma. Un katram būs savas domas, redzējumi un domas. Kad būšu taisaulē atsūtīšu vēstulīti. Žēl, ka pie mums mirstošā sagatavošana tai saulei nenotiek. Pat tuvinieki nezina kā izturēties tādā gadījumā. Parasti izsauc ātros, lai aizved uz slimnīcu un tur, cilvēks nomirst atstāts un pamests. Tuvinieki ir nobijušies. Par šo tēmu nekas nav nekur rakstīts. Arī mediķi neko nerunā par to. Domāju, ka mūsdienās sen laiks cilvēkus sagatavot tam, kā, ko jādara. Vai man bail mirt? Laukos manā bērnībā viss bija cilvēcīgāk. Mācītāju sauca un viņš runāja gan ar aizgājēju, gan ar palicējiem. Ja cilvēks šai saulē ar tīru sirdsapziņu dzīvojis, tad viņam nav ko baidīties.
|
Pēc būtības, tā ir atgriešanās mājās, no tā nav ko baidīties. Ir bijis pētījums ar cilvēkiem, kuri ir atgriezušies, jo kaut kas šinī saulē nav padarīts un ir jāizdara līdz galam, pēc būtības viņi negrib šinī Saulē atgriezties, jo tur ir mājas, tur ir labi, par šo neviens, kurš par šo tēmu interesējas vairs nestrīdas. Neizdarīji un nesakārtoji lietas, kuras šinī dzīvē bija jāsakārto un jāiemācas, atgriezīsies, un pildīsi atkal. Man nav bailes no nāves, novēlu, Jums, visiem pārējiem to pašu, nebaidīties. Ir visādi uzskati, visādas reliģijas, kuras noliedz life after life , tie kuri ir pētījuši dziļāko šo tēmu, grūti izlemt, pie kuras nostājas pieslieties, ir runa par iepriekšējo dzīvju skaitu, cits saka vienu, cits saka otru, bet fakts jau paliek, mēs nedzīvojam tikai vienu dzīvi vien.
|
Manī nu jau vairākus gadus iesakņojusies pārliecība, ka aiz šīs saules dzīves ir labāk, vieglāk. Te mēs esam kā tādā šķīstītavā - jātiek galā ar savām vājībām, netikumiem, fizisko ķermeni, kam sāp. Nav ķermeņa, nav sāpju. Kāpēc lai baidītos no nāves! Kas atbrīvo?
|
Visiem , kam ir bailes-ļoti vienkāršs padoms- apgūstiet tehniku kā iziet no ķermeņa. Ir pieejams ļoti plašs literatūras apjoms. Izvēlaties sev piemēroto un eksperimentējiet.
Gadus 20 atpakaļ , kad iepazinos ar R.Monro (Robert Monroe) darbiem pasūtīju viņa apmācības kasetes (angliski) un....
kad zinu absolūti viennozīmigi, ka neesmu tikai materiālais ķermenis, tad bailes izgaist kā tādas. Paliek vienīgi nevēlēšanās pamest šo Zemi, bet baiļu nav.
|
Pirms 18 gadiem man ārsti teica, ka man pēc vizītes traumu punktā ir noteikti jāpaliek slimnīcā, jo pretējā gadījumā nomiršot. Bet tā kā mediķi man 100% miršanas garantiju nedeva, tad braucu mājās, jo jau ilgi pirms tam mani nepieņēma un atsūtīja atpakaļ no tās pasaules.
|
Mēs visi jau kādriez jau esam to darījuši.
Uztversim to kā eksāmenu un reizē iestāju pārbaudījumu jaunai,vēl nezināmai iespējai vai sodam, ko paši esam nopelnījuši.
Ar ko mēs aiziesim lai atgriestos. PS.Paša pieredze.
|
Ja lasāt angliski,iesaku sameklēt angļu mediuma Doris Stokes ķādu no 6 autobiogrāfiskajā grāmatām ,vislabāk -pirmo-Voices in my ear,,arī you tube-doris stokes,izlasot tās jūs gūsit reālus pierādījumus,ka eksistē jauka dzīve pēc nāves-vairākus simtus gadus,un astrālajā pasaulē vienmēr jūsu mīļie tur gaida un palīdz.Arī šeit viņi apciemo mūs un cenšas mums dot domās padomus...nu bet protams,kādā astrālajā līmenī jūs tur tiksiet-tāpēc uz zemes jādzīvo pēc karmas likumiem un ar mīlestību uz līdzcilvēkiem(nejaukt ar sex,sorry...
|
Kā man žēl,ka ´50 padomijas gadi mums liedza uzzināt par šādu unikālu cilvēku-Doris Stokes-1920-1987. Viņai bija seansi-showi,sauciet kā gribat-pārpildītos stadionos,usa,austrālijā operā utt.Un viņa strādāja kā telefons starp aizgājējiem un to radiem.vienkārši ausīs ieskanējās aizgājēju balsis ar konktētiem vārdiem lūgumiem pēc savējiem-protams zālē kāds atsaucās,pienāca pie miktofona,un tad notika sarunas,kuras varēja dzirdēt visa zāle,ar faktiskiem pierādījumuem utt.Esmu laimīga,jo izlasīju visas stokes grāmatas 2 reizes.varbūt izdosies pierunāt kādu izdevniecību izdot latviski vismaz pirmo grāmatu,jo mēs letiņi tā īsti neesam informēti kātas īsti notiek.Viens ieteikums no viņas pieredzes-izrādiet un izsakiet labus vārdus un darbus šeit uz zemes,aizejot viņi visi kā viens nožēlo,ka to par maz darījuši...tur valda liela mīlestība,sapratu,ka starp normāliem cilvēkiem,nesalīdzināt ar tiem mūsu tv raidījumiem,kur pamatā negācijas un briesmīgi noziegumi.
|
Es ne visai ticu, pēcnāves dzīvei. Dzīve ir dzīve. Bet nāve ir nāve. Es nesen domāju par laiku, ko pavadu baidoties no nāves. Tad atcerējos cilvēkus, kas dziedājuši pirms nāvessoda. Pēkšņi sapratu, ka protams viņi nedziedāja bendēm, bet sev. Iepriecināsim sevi savā dzīvē līdz pēdējai sekundei!
|
|
Rādu no 1 līdz 16 (kopā 16) |
|
Šī tēma ir slēgta un to vairs nevar komentēt
|
Inkata tēma (2016-10-18 12:37) [visas]: