|
|
Cik tad ilgi var mocīties ar savstarpējo nesaprašanos! Kādu dienu viņš padomāja, ka sievai ir atvēlēta pārāk maza vieta viņa dzīvē. Tik daudz ir noticis, ka saskares punktu kļūst arvien mazāk.
Viņš sāka vairāk domāt par sievu, vairāk savos plānas redzēt viņu. Pirmajā brīdī varēja padomāt ka tas darbojas. Pats vari mainīties, kā ienāk prātā, bet no citiem to nevar prasīt. Ir sajūta, ja kaut kas neiet jau sākuma, tad nav vērts to turpināt?
|
Varbūt nevajag cilvēku mainīt. varbūt vajag pieņemt viņu tādu kāds viņš ir? ja vēlies otru pārveidot, tad tas varbūt nav Tavs?
Cilvēks nevar izmainīt laikapstākļus un pasaules gājumu. Ja laukā līst lietus, viņš uzvelk lietusmēteli un paņem lietussargu. Pat vispelēkākajā dienā viņš cenšas ieraudzīt varavīksni.
Ja laukā ir sals, viņš skaita leduspuķes uz loga un cenšas tajās redzēt leduskristāliņu mirdzumu.
Otram jāļauj būt pašam un ja viņš jutīs cieņu, pats sniegsies preti.
|
|
Un nemainīsies arī nekas - šādā veidā. Nesanāks ta- uz pasūtījumu. Ja nav patiesa tā doma, un izpildījums- tad nebūs arī vēlamais rezultāts. Bet var būt- ja tā pavisam godīgi- nu nav arī pa ceļam tiem diviem cilvēkiem? Tas jau nav nekas pasaules vēsturē nebijis.
|
Vispirms jau sarunas, sieva jau nezin ko esi izdomājis. Pirmais solis, viennozīmīgi ir izrunāšanās no sirds, taču reizēm viss ir tik pašsaprotami, ka notiek bez vārdiem. Vienas receptes nav, bet, ja ilgstoši ir kopā būts, gan jau tam ir iemesls, nav dēļ kādas pēkšņi radušās domas, vajadzīgs kardināli censties visu mainīt.
|
Vai te ir daudz tadu personāžu, kuri ir mācējuši saprasties un dzvot laimīgi kopā?? Dīvaini pacelt šādu jautājumu vietā, kur (pēc noklusējuma) pārsvarā ir vientuļnieki, sapazīties alkstoši vai sānsoļus meklējoši īpatņi, katrs savā "burbulī":)
|
Saprašanās pamatā ir vēlme saprast ko otrs grib jeb nodoms būt kopā un empātija. Ja divi cilvēki grib būt kopā, tad viņi centīsies atrast saskares punktus.
Nākošajā līmenī parādās vērtības. Ja tās ir krasi atšķirīgas, tad nekādas sapratnes nebūs.
Gadījumā, ja attiecību pamatā ir abiem pieņemama materiālā ieinteresētība vai kāds cits iemesls, izņemot patiesas mīlestības jūtas, var mēģināt vienošanos .. kaut kas līgumam līdzīgs, kas nosaka katrai no pusēm noteiktus pienākumus un atbildības esošas savienības ietvaros. Tādi cilvēki dzīvo, bet bez tuvības un mīlestības. Var arī tā, ja ir ko zaudēt.
Bet, protams, ja šī diskusija ir par saprašanos, kā tuvības izpausmi, tad es teiktu, ka vissvarīgākais ir būt atklātam. Ja divi cilvēki var bez bailēm parādīt otram savas dziļās vājās vietas, savas īstās bailes un emocijas, un tas notiek abos virzienos, tad sapratne ir garantēta.
Vienīgi, šādiem atklātības un tuvības brīžiem ir jābūt regulāriem. Mums katram ir sava mainīgā daļa, kas nepārtraukti, pa mazlietiņam pārveidojas ārējo apstākļu ietekmē. Un tai ir jābūt saprotamai mīļotajam cilvēkam.
Bet jāuzmanās, jo šāda uzticēšanās prasa no otra lielu uzmanību, proti, nekad atklātības brīdī pausto neizmantot pret savu otru pusi. Reizēm pietiek ar vienu reizi, lai mīļotais cilvēks nekad vairs neatvērtos pa īstam.
|
Cilvēki nemainās!Mainās tikai veids kā uz pasauli skaties...Ir labi,ja cilvēki spēj sarunāties,cita lieta-vai spēj sadzirdēt,ko saka (neceļot katram savas iluzijas)?
|
Tā kā savstarpējā saprašanās ir tikai praktisks jautājums. Ir taču jādzīvo kopā ar ģimeni, ar kaimiņiem, kolēģiem utt.. Saka, ka esot lepns. Tātad, pazemība. Tas varētu būt spēja pieņemt citus, pasauli un arī sevi, kādi esam.
Vai tiešām gribas, lai pasaule būtu kā esmu iedomājies? Tas nebūtu labi. Nezinu, kā tā darbojas, taču dažas manas idejas ir man pievilcīgas.
Sajūta, ka tas, kas notiek nevar nenotikt. Lai ko mēs darītu.
|
Saskares punktu meklēšana ir pretdabisks pasākums, ja tie ir zaudēti. Cilvēki ar savām darbībām ir spējīgi sačakarēt pat pašas labākās attiecības un nekas vairs nav labojams, ja otrs kaut kādu darbību no cita nav domājis kādreiz sagaidīt nu nekādi.
|
Pēc kara jau visi ir gudri un tikai tāja brīdi, kad cilēvks ir kautko zaudējis attopas un domā ko vajadzēja un kā vajadzēja, bet ir jau par vēlu. Paši jauni, varbūt savos pratos un zemapzinā nenobrieduši. Tā ir dzīve un nevien neteica, ka viss nāks viegli. Te var diskutēt gaužam gari.Es nesaku to 100% par visiem un nesaku ka man ir tikai taisnība protams ir izņemumi,bet vairuma tā ar notiek, jo tada ir mūsu daba. Mēs itkā saproatamies, bet ejot laikam cilvēki paliek sveši, jo katram ir savi tarakāni galvā. Rozā brilles, emociju uzplūdumā nevar loģiski padomāt. Tāpēc mēs dzīvojam, mācamies, zaudējam, novērtejam, domājam. Galvenais šaja ceļā nepazaudēties un nenojiet no ceļa. Atbrīvot prātu un pievērsties radošumam. Saprast ko patiešām vēlies, lai atkal nav jaauzkapj uz tā paša grābekļa. Tas viss atspoguļojas ne tikai savstarpejas cilveku attiecības, bet arī globāli. Viss ir otrādi tam kam vajadzetu būt tas ir samīdīts ar kājām, bet kam nevajadzētu būt tas tiek ar varu mums potēts. Labo nomainīt pret ļauno.
|
| |
Rādu no 1 līdz 10 (kopā 10) |
|
Komentēt šo tēmu
|
