|
|
 Inkata tēma (2014-04-02 15:16) [ visas] :
Vai veci cilvēki nevienam nav vajadzīgi?
Vai bērni jūtas nevajadzīgi? Vai jūs kā bērns esat jutušies nevajadzīgi? Lielākajā vairumā domāju ka ne. Bērniem ir interese par pasauli un viņi prot laiku aizpildīt jebkurā situācijā. Viņi nedomā par to vai ir kādam vajadzīgi. Kāpēc mūža nobeigumā cilvēks jūtas nevajadzīgs? Vai tik ļoti pasauli ir izzinājis ka nav par ko vairs interesēties? Vai ir... Kas ir tas kāpēc rodas nevajadzības sajūta?
|
LV vispār cilvēks jūtas lieks...
|
Nez kāpēc tāda paglupa doma? Manam tēvam ir 80 (laikam to droši var saukt par vecu), bet viņš visu laiku ir vajadzīgs-man, maniem bērniem.
Cits piemērs- fascinējošs, kā no citas dimensijas: pirms pāris gadiem bija tā laime klausīties akadēmiķa Stradiņa lekciju (ne medicīnu, bet vēsturi), tur varēju tikai no sajūsmas aizturēt elpu, par viņa erudīciju, inteliģenci, valodas bagātību, smalko humoru- nu nevaru visu uzskaitīt- un tik daudz uzstā´dijumu, kas vēl būtu jāizzin, jāpēta. Ja cilvēkam ir veselība, tad viss iespējams. Kaut, ja atceros "cimdu Jeti" - tāds dzīvesprieks, tāda krāsu izjūta.
|
Nav ko kultivēt negatīvismu. Cilvēks nevar justies lieks, ja ir ģimene, draugi, ja ir nedaudz pašatdeves, izdomas, iniciatīvas. Jā, nu darbiņš tajā "ne vientulībā", "vajadzībā citiem" arī ir jāiegulda. Ja tikai vaidēs- tad tā arī būs, un sevi veļ tā "ieprogrammēs"
|
Es novēroju, ka nevajadzības kopā ar vientulības sajūtu nāk virsū tikai kopā ar veselības problēmām vecumdienās, nespēju veselības un sāpju dēļ izdarīt vajadzīgos un vēlamos darbus, citreiz pat visvienkāršākos darbiņus. Vecam cilvēkam līdz ar to ir pastiprināta uzmanības vajadzība no radiem un draugiem.
Toties, ja ar veselību un enerģiju ir ok, tad cilvēks rosās un jūtās vajadzīgs apkārtējiem.:)
|
Socializēšanās. Mazs bērns vienmēr ir kontaktā ar citiem, tāpēc viņam pēc noklusējuma jau ir signāli - par mani rūpējas, tātad esmu vajadzīgs (zemapziņā). Un kuriem vecajiem cilvēkiem tad jautājums par vajadzību, novērtējumu ir tas aktuālākais? Tiem, kas paliek vieni, pavada laiku vientulībā. Pārtraucot socializēšanos ieslēdzas signāls - ar mani nekomunicē, tātad nevienam no manis neko nevajag.
Taču pa lielam - katrs mēs gribam būt kādam vajadzīgs, noderīgs. Ja kāds saka, ka to nevēlas, tad melo. Un tas ieaudzinās jau no bērnības, kad saņemam apkārtesošo smaidus, prieka saucienus, glāstus par to, ka esam un darām elementāras lietas - rāpojam, staigājam, sākam kaut ko vervelēt. Tad citiem pietiek ar šo elementāro, vēlāk - tas sabiedrības uzmanību nenotur, lai paturētu intereses lokā.
|
nu, es kā bērns tiešām jutos lieka un nevajadzīga. neieslīgšu te detaļās, bet vienīgais patvērums bērnībā bija grāmatas un iztēle - tas mani noturēja pie dzīvības un palīdzēja nesalūzt:)
|
es teiktu, ka uzsvars ir uz vārdu "jūtas nevajadzīgs", tātad, tas ir iekšienē, pašā cilvēkā. es vēl neesmu bijusi "tajā birzītē" [protams, ka mana kārta pienāks], bet pieņemu, ka nevajadzīguma sajūta rodas tad, kad cilvēks ir sapņojis sapņus, ticējis, ka daļa no tiem realizēsies, arī bērnus radījis, lai "būtu uzņēmējs, labs cilvēks", vēlējies laimīgu ģimeni un lielu saimi, gribējis strādāt brīnišķīgu, radošu darbu, pelnīt daudz naudas, ceļot, iekrāt, un-tā-tālāk un-tā-joprojām. bet attopas mūža nogalē kā pensionārs ar mazītiņu pensiju, viens bērns nodzēries, otrs aizklīdis un neliekas par savu veco tēvs-māti ne zinis, darbs nav sniedzis gandarījumu, tikai veselību sabeidzis, ceļot sanāca 1 x tikai uz ļeņingradu, un arī tad tālajos 80tajos, un vispār katra diena ir pārbaudījums. tāpēc tā liekuma sajūta noteikti var rasties.
man arī bija vienu brīdi liekuma sajūta - kad nestrādāju, kad darīju parastu mājsaimnieces dzīvi, kad dari, bet darbi pazūd - nu kāds gandarījums var būt par zupas katlu, kad citi cilvēki uzvar olimpiādi, rada ģeniālu gleznu, izveido vietējai sabiedrībai kaut ko TĀĀĀĀDU! liekums rodas, kad pašā cilvēkā nekustas molekulas. bet vēlreiz atkārtoju - tas ir cilvēkā iekšā.
ja šo jautājumu uzdotu tiem, kas visu laiku ir aktīvi, kaut ko dara - kaut vai ada zeķes izstādei, - viņi raustītu plecus un brīnītos.
|
Senos laikos valsts pensijas nemaksāja.Vecie cilvēki dzīvoja kopā ar bērniem un mazbērniem.Kad nespēja vairs strādāt,palīdzēja jaunajiem ar padomu,nododot dzīves gaitā uzkrāto pieredzi,audzināja mazbērnus,tādējādi dzīvoja pilnvērtīgu dzīvi un nejutās lieki.
Mūsu laikmetā senās gudrības nav izmantojamas,bērni grib dzīvot atsevišķi.Veci cilutēki paliek vieni un jūtas lieki un nevajadzīgi. Ja vēl ir spēks un normāla pensija,var nodarboties ar saviem hobijiem,bet pēc tam atliek tikai pansionāts.Protams,ir cilvēki,kuri nezaudē interesi par apkārtējo pasauli līdz mūža pēdējai dienai,bet diez vai tādu ir daudz.Ko lai dara,dzīvojam tādā iekārtā,kurā vērtīgs ir tikai darba spējīgs cilvēks,kurš valstij maksā nodokļus.Laimīgas tās ģimenes,kurās saglabātas senās tradīcijas.
|
Es esmu vajadziiga, pirmkaart, pati sev. Var to nodeeveet par pashpietiekamiibu. Savus veciishus kopu liidz beidzamai stundai. Laikam esmu kaut kas aarpus normaam staavoshs. :)))
|
Vecs Cilvēks ir citiem vajadzīgs kamēr to var izmantot... kamēr tas ir rīcībspējīgs... vismaz dilles izaudzēt vai mazbērnus pieskatīt...
Ja tam veselība sāk buksēt un nespēks kaulos kā arī slimības uz pleciem.. tas kljuust par nastu... Un vairs nevienam nav vajadzīgs... ja nu vienīgi... medicīnas studentiem vai orgānu tirgoņiem...
|
Šādā kategorijā nekad neesmu domājusi. Bet, vai esmu kādam vajadzīga, neesmu pārliecināta pat šobrīd.Varbūt kādam kaut ko nozīmēju. Varbūt.
Nekad neesmu dzirdējusi vecus cilvēkus sakām, ka viņi jūtas nevajadzīgi. Bet nevaru izslēgt, ka kāds tā domā. Zinu aktīvus, darbīgus, dzīvespriecīgus cilvēkus pat ļoti vēlā dzīves novakarē. Un ir tādi, kuri jau sagurst pusmūža vecumā. Jāatzīst gan, ka veselībai ir liela ietekme uz vitalitāti. Tad noteicošais ir cilvēka gara spēks.
|
Laikam jau arī piederu pie tās kategorijas par ko jautājums.Satikos šodien ar kaimiņieni un dzirdēju gan,ka viņa,t.i.vecs cilvēks jūtas nevajadzīga.Pierādīt viņai pretājo nespēju.Domāju ka tās sajūtas no valdošā materiālistiskā pasaules uzskata.Atceros laikus,kad ne pensijas,ne pansionātu nebija,algas smieklīgas,bet cilvēks -vērtība.Arī ģimene kā sabiedrības šūniņa.Nu nav tagad sabiedrībai ar veselību pašos pamatos īsti labi.
|
berini!
jautajums par cik veciem berniem iet runa-,...
vispareji atbildot uz sadu jautajumu-,jamin tas,ka berna Alter ego nav pilnigi nostiprinajies,caula ,centresanas nav tik izteikta-,
vecam cilvekam,izzinas meklesana(ka dzives pieredze), formejas loti specigs alterego-,kurs atdala pasauli ES un TAS..,
ar to vins jutas aizvien noslegtaka sistema,kas savukart prasa atvertibu,komunikaciju,uzmanibu,speju ar kaut ko savienoties!
|
Daudzi vecumā kļūst vienkārši neciešami un skopi.Mana vīramāte naktī cēlās un ēda konfektes,lai tikai nevajadzētu iedot saviem mazbērniem.Pat uz slimnīcu ņēma līdzi sava gardumu skapīša atslēgu.
|
Es vienmēr saviem muižas ļaudīm būšu vajadzīgs! Ko viņi bez manis iesāks?
|
veicu tādu pētījumu - pozitīvās domāšanas atšķirības pilsētās un laukos dzīvojošiem pensijas vecuma cilvēkiem. Izrādās, ka laukos dzīvojošie pensionāriem pozitīvā domāšana ir izteiktāka kā pilsētās dzīvojošiem. Kāpēc? Tāpēc, ka laukos dzīvojošie vairāk kustas - dārzs, lopi, utt., bet pilsētās dzīvojošiem četras sienas un socializācijas trūkums. Fiziskās aktivitātes ir viens no galvenajiem faktoriem pozitīvā domāšanā, jo vecumā cilvēks fizioloģiski mainās, tāpēc fiziskās aktivitātes aiztur strauju fizioloģisko novecošanos.
|
Nu man tāpat kā kokotei...kur tik stulba doma? Piekrītu kokotei un MaryClaire ka viss ir cilvēka galvā, viņa domāšanā, kāda ir audzināšana ģimenē un ne jau sabiedrība tur pie vainas. Cilvēkam pašam ir jābūt aktīvam jau no pusaudža gadiem. Mūs vecāki vienmēr visur ņēma līdz..uz teātriem, koncertiem, ceļojumos..visi kopā sportojām un nodarbojāmies ar mūziku, daudz lasījām, pieradināja mūs interesēties par visu dzīvē notiekošo..mājās vienmēr bija daudz draugu, bet nekad nedzirdēju viņus čīkstam vai gaužāmies (lai gan ilgus gadus tēvs bija vienīgais pelnītājs).Un arī savus vecvecākus nekad nedzirdēju ka ir nevajadzīgi. Un tas nav atkarīgs..pilsēta vai lauki..nodarbošanos un sevis nepieciešamību visur var atrast. Vai bērni jūtas nevajadzīgi? Uuppss...te jau ar steigu jāārstē ir vecāki un jāliek viņiem strādāt, darboties un kustēties...
|
Mani neviens negrib. (dzer tēju un spēlē bajānu)
|
Daudz atkarīgs no paša vecā cilvēka. Ja ir sirds gudrība un interese par dzīvi, spēja priecātie par dzīvi, tad viņš būs patīkams jaunajiem.
|
Interesanti, ka cilvēkam nepatīk skatīties uz vecumu, uz slīmībām... iespējams, ka tas liecina par to, ka viņš baidās no nāves... Tas viss atgādina cilvēkam par nāvi, tā dēļ arī nepatikamās izjūtas.
|
Domāju, ka jebkuram cilvēkam nepatīk skatīties uz vecumu un slīmību, tas atgādina viņam par nāvi. Bet cilvēks domā, ka viņš ir mūžīgs :)
|
Viss atkarīgs no konkrētā cilvēka, viņa ģimenes un draugiem.
Nevar justies lieks cilvēks, ar kuru rēķinās viņa ģimene, kuru ņem līdzi kaut vai ciemos braucot un uz koncertu ejot. Kuru aicina uz kafijas tasi, kad pašiem vakars šķiet kopīgas pasēdēšanas vērts.
Mani mammai ir 77. Ziema ir pagrūta, jo nevar rosīties pa puķu dobēm. Tad nu šoziem apguva planšešdatora lietošanu - raksta un lasa e-pasta vēstules no tālāk dzīvojošiem krustbērniem, skaipo ar mazbērniem un mazmazbērniem. Laika neatliek čīkstēt un liekai būt ;)
|
Iesaku noskatīties filmu "Džim-lai-rūdi rallallā" -smeldzīga traģikomēdija par šo pašu tēmu.
|
Mjaa... kad būsi vecs pie tevis ljaudis rindaa nestaavees...
|
Kkapēc dalam pasauli derīgajā un nederīgajā, zālēs un nezālēs, vajadzīgajā un nevajadzīgajā. Cilvēkam nav jābūt vajadzīgam..
|
Jā Inkata. Skarbi, bet tāda ir patiesība.
|
|
Rādu no 1 līdz 27 (kopā 27) |
|
Šī tēma ir slēgta un to vairs nevar komentēt
|
Inkata