|
|
Desmit dienas ar kemperi pa Norvēģijas kalnu takām...
Kad esi tur augšā ,kur vēji savas stabules pūš un tu saproti ka cilvēks ir mikrobiska daļiņa no visa ,tad trolis paņem to manu sapni un gaida manu atgriešanos..
|
Desmit dienas....es jau vairak ka gadu seit un majas nevelk!
|
Tā tas varētu būt.Un ja vēl ir darbs un brīvajos laikos var paceļot,tad ko viens cilvēks var vēlēties....
|
Nu ir tā, ka mans akmeņu krāvumiņš un nozagtais sirds gabaliņš gaida mani atgriežamies Norvēģijā, kalnos....
|
Kā tas ir būt tur?
|
Tur būt,ir aptvert to,kas ir cilvēks ...
Skaidiņa,šai dabas fenomenā.
Man elpa sitās ciet uzbraucot Ērgļu takas virsotnē,un
sēžot uz laika zoba noplacinātas kalna virsotnes,kur vējš žūžo gar ausi un nedzirdi vairāk neko ,tāds klusums,likās esmu nonākusi kādā citā pasaulē....Fantastiski!
|
Norgee ir fantastiski :)
|
|
Rādu no 1 līdz 7 (kopā 7) |
|
Šī tēma ir slēgta un to vairs nevar komentēt
|
Latviete