|
|
| Amesta (2008-07-22 21:28) |
 |
Pirms 2550 gadiem Budam bija unikāli apstākļi, lai izplatītu savu mācību. Viņš dzīvoja augsti attīstītā kultūrā, ārkārtīgi apdāvinātu mācekļu vidū, un pēc Apskaidrības sasniegšanas veselus 45 gadus viņš mācīja citiem prāta atvēršanas veidus. Tas izskaidro viņa mācības, ko sauc par Dharmu, plašumu.
Kandžurs, kurā apkopots paša Budas teiktais, sastāv no 108 sējumiem, kas satur 84 000 noderīgu pamācību, bet vēlākie tā skaidrojumi - Tendžurs - tās ir vēl 254 tikpat biezas grāmatas. Tāpēc saprotams kļūst izteikums, kurā Buda apkopoja dzīvē paveikto: "Es varu nomirt laimīgi. Es neesmu paturējis nevienu pamācību savilktā dūrē. Es esmu paguvis dot visu, kas var būt jums noderīgs". Paši pēdējie viņa vārdi norāda, ka budisms atšķiras no tā, ko pieņemts dēvēt par reliģiju. "Tagad neticiet maniem vārdiem tikai tāpēc, ka tos teicis Buda, bet labi izpētiet tos. Esiet gaisma paši sev!"
Šie izteikumi rāda budisma praktisko pieeju. Tas domāts reālai dzīvei. Kad cilvēki jautāja Budam, kāpēc viņš māca un ko māca, Buda atbildēja: "Es daru to tādēļ, ka jūs, tāpat kā visas būtnes, meklējat laimi un cenšaties izvairīties no ciešanām. Es mācu to, kāds viss ir patiesībā."
Tāda mēroga mācību vislabāk var saprast visas savas dzīves kontekstā. Tās pilnīgā struktūra visskaidrāk izpaužas, ja to salīdzina ar daudzām citām mācībām un pasaules uzskatiem. Gadu simteņu gaitā visi mēģinājumi ievietot budisma bagātību tādos vai citādos konceptuālajos rāmjos ir pierādījuši tikai to šaurību.
Piemēram, šodien daudzi uzskata budismu par filosofiju, un tā tas ir tajā nozīmē, ka mācība ir pilnībā loģiska. Domas skaidrība ir dabisks budisma prakses rezultāts, un tā rodas no neierobežotas iekšējā izplatījuma pieredzes.
Lai arī domas skaidrība, protams, ir viens no prāta pilnīgas attīstības faktoriem, kālab tad budisms nav filosofija? Tālab, ka šī mācība pārveido to, kas sāk ar to strādāt. Filosofija izskaidro lietas formālajā vārdu un ideju līmenī, bet, kad grāmatas tiek atliktas atpakaļ plauktā |
| Amesta (2008-07-22 21:30) |
|
Budas mācība, turpretī darbojas vispusīgi. Tā ved uz neatgriezeniskām pārmaiņām, sniedzot risinājumu iekšējām un ārējām norisēm, kas tiek pārdzīvotas ik dienu. Pielietojot mācību dzīvē, var dziļi pārliecināties par tās noderīgumu un sajust, kā visas ikdienas dzīves situācijas caurstrāvo nozīmība un izaugsme.
Daudzi ievēro pārveidojošo iedarbību uz tiem, kas praktizē šo mācību, tāpēc uzskata budismu par psiholoģijas paveidu. Ko lai tur saka? Šī cēlā aroda mērķis ir uzlabot cilvēku dzīvi. Dažādas psiholoģijas skolas tiecas palīdzēt cilvēkiem neapgrūtināt sabiedrību un piedzīvot pēc iespējas mazāk personisko grūtību to sešdesmit, astoņdesmit gadu laikā, kurus šeit pavada lielākā daļa no mums. Savukārt budisms, sevišķi Dimanta ceļš, sākas tur, kur cilvēki ir nobrieduši un stabili, kur tie pārdzīvo izplatījumu kā svētlaimes pildītu nevis apdraudošu. Līdz tam pārliecība par saviem spēkiem ir tikai vārdi. No šī pašsavaldības līmeņa mācība attīsta drosmi, prieku un mīlestību - prāta iedzimtās bagātības.
Kad pieaug lietu nosacītās dabas apzināšanās, sastingušajām koncepcijām ir jāatkrīt, un visas pilnīgās ķermeņa, valodas un prāta kvalitātes sāk izpausties pašas par sevi. Tas notiek sekojoši. Vispirms zināmas atklāsmes dod atdalītības samazināšanos starp subjektu, objektu un rīcību, uztverošo, uztveramo un uztveres procesu. Tad izpratne par to, ka nav reāla vai personiskā "es", dod galīgo pārliecību par atbrīvošanos. Tas ir pirmais solis ceļā un nesatricināms pamats prāta pilnīgai atklāšanai, ko sauc par Apskaidrību.
Gan psiholoģija, gan budisms spēj mainīt cilvēkus, bet Budas mācība domāta jau veselajiem. Budisms sākas tur, kur psiholoģija apstājas, un tā mērķis vienmēr ir pilnīga apskaidrība, Budu stāvoklis - pilnības stāvoklis ārpus koncepcijām. Daži cilvēki apgalvo, ka budisms ir reliģija. Tiesa, ka šāds statuss dod zināmus praktiskus labumus, piemēram, nekomerciālas organizācijas statusu, tomēr šāds viedoklis ir diezgan apstrīdams. Vienu fundamentālu atšķirību |
| Amesta (2008-07-22 21:31) |
|
Tiesa, ka šāds statuss dod zināmus praktiskus labumus, piemēram, nekomerciālas organizācijas statusu, tomēr šāds viedoklis ir diezgan apstrīdams. Vienu fundamentālu atšķirību satur pats termins "reliģija". "Re" latīņu valodā nozīmē "atkal", bet "ligare" - "apvienot". Tādējādi reliģija cenšas no jauna visus apvienot vai atgriezt pie kaut kā pilnīga.
Budisms, tieši pretēji, neko nemeklē pagātnē. Ja mēs esam reiz izraidīti no paradīzes, tātad uz to nevar paļauties, jo tas var atkārtoties. Patiesībai, ja tā ir absolūta, jābūt patiesībai vienmēr un visur, un tas izslēdz jebkādas "ārējas" vai "visu radījušas" būtnes eksistenci. Pārbaudot ar veselo saprātu lielāko daļu dievu, kurus pasaulē pielūdz - greizsirdīgus, ar īpašnieciskām tieksmēm vai Allaha gadījumā īsti atriebīgus, redzam, ka labāk ar viņiem nesaistīties. Nav prātīgi izvēlēties sev par dievu to, kurš mums nepatiktu kā kaimiņš.
Buda, turpretī, ir mūsu draugs. Viņš darbojas tikai tādēļ, lai atbrīvotu būtnes un vestu tās uz apskaidrību, viņam nav cita mērķa, kā vienīgi galējais to labums. Viņam vajadzīgi kolēģi, nevis sekotāji, un viņam nav par apgrūtinājumu ne godaprāts, ne elementāra spriestspēja. Viņa mācībā nav ne reliģiozu nāves spriedumu kā islamā, ne grēkā krišanas attiecībā uz seksualitāti, ne baznīcas dogmu, kurām vienkārši vajag ticēt. Visi Budas apgalvojumi ir loģiski, pārbaudāmi un spēj atbrīvot dzīvās būtnes. Tie ir arī viegli izmantojami - lai gūtu labumu no budisma, vajag tikai paļauties uz to, ka ir mērķis, ko vērts sasniegt, proti, apskaidrība (Buda), mācība, kas ved mūs pie tā (Dharma), un ir draugi šajā ceļā (Sangha).
Ko īsti māca Buda? Viņš apliecina patiesību, kas ir visur un nekad netika radīta, kas zina un ietver sevī visu relatīvo un absolūto. Neatdalāmu no telpas, atbilstošos apstākļos to var iepazīt pieredzē kā paša prātu. Šo stāvokli sauc par patiesības līmeni, un nekas un nekad nav atdalāms no tā. Tas izjūt savu būtību kā spontānu prieku un izpaužas kā aktīva līdzcietība, un šis |
| Amesta (2008-07-22 21:32) |
|
stāvoklis ir vispārējas pilnības avots.
Unikāli ir tas, ka Buda paļaujas uz savu mācekļu briedumu, ka viņš neredz nekādu vajadzību vadīt tos ar tiesājošu vai nosodošu dievu palīdzību. Tā vietā viņš dod praktiskus padomus un rāda pasauli kā kolektīvu sapni, kas rodas no visu būtņu primārās apziņas. Šajā kopējā ietvarā no dzīves uz dzīvi nobriest viņu rīcības nospiedumi, ko dēvē arī par "karmām". Šīs karmas noved līdz pārdzimšanai dažādos ķermeņos ar dažādām spējām atšķirīgās pasaules valstīs, un tās ir visas nosacītās pieredzes cēlonis.
Tātad - kas ir budisms? Pats Buda izmantoja vislabāko aprakstu. Mācības 1500 gadus ilgās pastāvēšanas laikā Indijā tā saucās Dharma, bet turpmākajos 1000 gados Tibetā to sauca par Čjo. Abi nosaukumi nozīmē - "kāds viss ir patiesībā". Izpratne, "kāds viss ir patiesībā", ir atslēga uz vispilnīgāko laimi. Pats Buda ir skolotājs, paraugs, aizstāvis un draugs. Viņā palīdzība dod iespēju būtnēm izvairīties no ciešanām un nonākt pieaugošas svētlaimes stāvoklī, vienlaikus atbrīvojot un vedot uz apskaidrību citus.
Avots: http://nakts.eclub.lv |
| allers (2008-07-22 22:09) |
 |
| :).... kas no tā izriet:)un ko no šīs esejas sapratusi:)? |
| neko (2008-07-24 11:34) |
 |
| mja.. patiesi - ko tieshi Tu ar sho garo citaatu gribeji pateikt? [viena no budisma nianseem, bez visa parejaa, ir ari maaka izteikties lakoniski] |
| pooh (2008-07-30 20:30) |
 |
Dharma nav mācība, tā ir būtības kāda no formām, skatoties no konteksta.
Mācību sauc dhjana. Vēlāk nonākot Ķīnā to sāka saukt par čaņ, bet tibetieši par čjo. |
|
Rādu no 1 līdz 7 (kopā 7) |
|
|
Šī tēma ir slēgta un to vairs nevar komentēt
|
