|
|
Stāsts ir par kādu sieviņu, kurai reiz nomira radinieks. Viņa saņēma vēstuli, kurā atradās krāsains, smuks papīrītis, apzīmogots, aprakstīts ar tādiem kā ķeburiņiem. Viņa papīrīti ierāmēja un pielika pie gultas. Sieviņa bija nabadzīga, un drīz nomira vientulībā un trūkumā. Pēc viņas nāves uz māju atnāca izvadītāji. Viens no izvadītājiem pazina svešo mēli, kurā bija aprakstīts krāsainais papīrītis. Viņš aplūkoja to un teica: Te taču rakstīts, ka viņa ir mantojusi lielu naudu. Ar šo dokumentu to var izņemt jebkurā bankā. Viņa varēja dzīvot pārticībā un bez raizēm, bet viņa nomira badā un vientulībā. Šis krāsainais papīrītis ir kristības apliecība. Ir tikai jāprot to izlasīt. Kristībās saņem mantojuma tiesības, bet atslēga no lādes, kurā noglabāts mantojums, ir ticība.
Jo vairāk cilvēkā būs ticības un paļāvības uz Dievu, jo lielāka iespēja šo mantojumu saņemt.
|
Mēs ikviens esam kā milzīgs mākslas šedevrs, kuram nodzisis autora, tas ir Radītāja, paraksts. Neviens nezina, kas šo gleznu ir radījis. Tā kaut kur stāv, mētājas. Šī glezna esmu es - cilvēks. Man ir nodilis Radītāja paraksts. Kristība ir tā, kas šo parakstu atjauno un atdod man atpakaļ garīgumu un vērtību. Tiesa gan, līdz ar to es kļūstu vērtīgāks arī tumsas spēku acīs. Viņi šādu cilvēku grib dabūt savā varā...
|
Tur jau tas grēcinieka trūkums, ka viņa iedegto sveci ielika pagultē (līdzībās izsakoties)...
|
|
Rādu no 1 līdz 3 (kopā 3) |
|
Šī tēma ir slēgta un to vairs nevar komentēt
|
Peksas