|
|
Viesojoties vienā no Vidzemes skaistākajām pilsētām, pastaigas laikā radās vēlme ieiet luterāņu baznīcā, kurai katrs stūris dvesa pamatīgumu un atvērtās ieejas durvis aicināt aicināja.
Kluss. Tik kluss, ka, šķiet, biezajās sienās sadzirdami paša sirdspuksti. Patīkams vēsums vasaras bulā. Apskatei nākot uz beigām, vienojāmies ar uzraugošo darbinieci par to, cik neizsakāmi labi, ka mums ir Dievs!
Bet nu tagad tuvāk pie lietas.
Uz galdiņa starp izdales materiāliem iekrita acīs daži trekni vārdi - "laulību solījums" (līgavainis un pēc tam līgava):
"Es solos tevi ar nešaubīgu mīlestību mīlēt un cienīt,
būt kopā ar tevi laimē un nelaimē, priekos un bēdās,
es tevi nekad neatstāšu, nenovērsīšos un nešķiršos no tevis,
līdz kamēr Visspēcīgais Dievs pats mūs šķirs caur laicīgo nāvi".
Paņēmu. Domājams, ka kurš katrs no sekulārajiem To (šādu mīlestību) gribētu vēlēties, vai vismaz ir par To aizdomājies, taču cik no tiem To spētu sniegt otram, kad tas, piemēram, smagi sasirdzis?
Gan jau, ka teju katra sieviete ar tīksmi klausītos mīļotā vārdos: "es tevi nekad neatstāšu", labi zinādama, ka dzīve var viest laicīgo sabiedrībā savas nežēlīgās korekcijas.
Lai nu kā būtu ar cilvēku izteikto "vārdu", bet paldies Dievam, ir Viens, kas patiesi spēj savu solīto pildīt:
" Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums". /Pasaules Pestītājs/
|
apžēliņ cik naivi.
tas tā saucamais laulību solījums izklausās pēc - atsūkāšu vienam, atražošu otram, drāzīs mani trešais, bet gulēšu ar ceturto.
būtu jauki, ja jūs ,liekulīgie kristietīši, tik bieži nedrāztu pa labi un pa kreisi vārdus "dievs " , "pasaules pestītājs" u.c.
kā tev patiks šis stāsts- vakar viens kolēģis, darba darīšanās veica ceļojumu uz katoļu zemi un lai neaizmigtu pie stūres tā pavairāk iedzēra tankštelles kafiju, tad nu sasniedzot katoļu zemes galvaspilsētu , urīns sāka spiesties pa acīm, bija jāapstājas tuvējā tankštellē, bet tur priekšā sēdēja viena katoliete un nāvīgi cīnījās ar brūno lāci , tad nu nekas cits viņam neatlika kā čuru nokārtot tuvējā mežā. ieskrienot mežā , čalim nāsīs iecirtās stipri dīvaina smaka, pēc kuras šamais atrada aptuveni četru līdz trīs nedēļu vecu mežiņā gulošu līķīti. čalis aizmirsa par lielo čuru un nācās viņam saukt katoļu zemes represīvos orgānus un notikās viss kā visās kriminālajās filmās, par ko nav vērts stāstīt.
Morāle šim stāstam ir sekojoša - dzeriet latvijas tankšteļlu kafiju un nebārstiet nepildāmus solījumus, vismaz kādam nelaimīgajam, kurš pirms laika ir sazin kā vēl miris, palīdzēsiet nokļūt uz skuju takas.
|
ļoti daudzi cilvēki nespēj atšķirt mīlestību no ķermeņa vajadzībām, vēlmēm, arī kārībām. un tā, uzskatot savas laicīgās kāres un priekus par mīlestību, viņi tajā ar laiku viļas, jo tā pāriet vienmēr un neatrod sevī ne pamatu, ne iemeslu turpināt to, ko kādreiz turēja par mīlestību.
|
Labāk mīlēt- neko nesolot, nekā solīt- nezinot vai tiešām tā sanāks mīlēt, kā pats saka- lasot no lapiņas...
|
|
Rādu no 1 līdz 4 (kopā 4) |
|
Šī tēma ir slēgta un to vairs nevar komentēt
|
kristietis_kristieti