|
|
Vakar biju Nacionālajā teātrī uz "Sievieti". Smaga, bet laba izrāde! Draudzene, kam liktenis līdzīgs (visu mūžu mocījusies ar vīru alkoholiķi) saka, ka "tajā zaņķī", kur notiek izrādes galvenā darbība, skatījusies ar piespiešanos... Pārāk dzīva vēl personiskās atmiņas. Man vieglāk- vīra alkoholisms ir senāka pagātne... Šo izrādi, lai arī smagu, nemainītu ne pret vienu "traļi-vaļi" komēdiju! Dvēseles attīstībai traģēdijas un problēmas dod vairāk - māca līdzpārdzīvojumu... Vispirms - to "trenējot", skatoties izrādes, lasot grāmatas, pēc tam- sastopot situācijas dzīvē, atpazīstot tās apkārtējos cilvēkos. Iesaku!
|
Paldies par Jūsu viedokli! Jā, izrādē laikam vieglāk skatīties nekā dzīvē.
un ir arī tā, ka kādas sāpīgas situācijas atdzīvinot sevī, šķiet, ka tās tiek pārdzīvotas no jauna un atkal var sāpēt un ilgi. Tāpēc balsoju par komēdijām. Tās dod dzīvesprieku, kas ved pie priecīgākas visu notikumu un sevis uztveres, izraisa saprātīgākus lēmumus, rada labākus jebkuras rīcības rezultātus un vēl vairāk rada dzīvesprieku.
Un kādā brīdī saproti, ka viens cilvēks, kas netiek galā ar savām atkarībām, protams, pelna līdzjūtību, bet ne savas dzīves pakārtošanu viņa problēmām.
|
Arī noskatījos, arī patika. Bet man šķita ka izrāde vairāk par atriebību, ne dzeršanu.
Piekrītu Avenei, es ja būtu jāizvēlas, priekšroku dotu komēdijai. Drūmā pietiek tāpat. Bet vispār skatos visu pēc kārtas.
|
Redziet alkoholiķa atkarīgās - ja vecis dzer lopā, tad vainīga ir tikai sieviete, respektīvi- nav seksa, ir tikai matriarhāta diktētas intereses, acimredzot materiālas un finasiālas.
Šāda tipa izrādes ir bijušas arī pirms 30 un 40 gadiem, nedomāju , ka izrāde ir uzmanības vērta.
|
|
Rādu no 1 līdz 4 (kopā 4) |
|
Šī tēma ir slēgta un to vairs nevar komentēt
|
Bunda